iespējams, ka vēlme kādam izklāstīt savu sūro sajūtu konglomerāciju ir neizbēgama rudens parādība. gribas gausties. miegs, dunoša galva, rītdienas referāts vēl peldošās tālēs, un tik trausla robežu šķirtne starp apzinīgu apņemšanos un pagrīdē iespiestu nomāktību. kāpēc tas nav viegli? ja es izturēšu šo nedēļu, tad es izturēšu arī nākamo, un ja es izturēšu nākamo, es varēšu godīgi lepoties ar savu jaudu (es taču lepošos, vai ne?) un ļauties kādu prieku un prieciņu meklējumiem, ar ko sevi paslavēt.