vakar pēc “izstādītā” padomju ikdienas dizaina aplūkošanas, gribējās piespiest sevi atbildēt uz jautājumu, ko tad es domāju par šo izstādi. taču ne pie kādas būtiskas apceres nenonācu. atzinu, ka šī tēma (padomju ikdiena) un laikaposms kā tāds, man liekas interesants (gandrīz ne reizi nenovērsos no gides stāstītā – kas patiešām notiek reti), acīmredzot jo telpa  un laiks ir pietiekoši saprotams un pazīstams, lai domās to varētu viegli rekonstruēt.

tomēr – iet uz izstādi, lai apskatītu savu vecvecāku lietas? ērmoti. pie tam – zinot, ka dzīvoklī tas viss vēl ir redzams īstenībā (vienmēr pārmetu muzejiem priekšmetu izraušanu no īstās vides). un tā kursabiedru arvien biežāk atkārtotais “tāds man mājās ir” sāka uz ekspozīcijas beigām kaitināt. lūk! atmiņas, nostaļģija un smeldze par kādreizējo jaunību/bērnību (ko nu kuram) - to gribēja izstāde no sava apmeklētāja. bet veidot izstādi, lai akcentētu padomju mantojumu kā nenovērtētu? skaļi teikts. manuprāt, tas gluži pretēji vēl ir tik dzīvs, ka liekas savādi par to runāt – vēsture taču ir kaut kas pagājušais.