vai arī viena liela kūka.
baiba domā – tas ir mīlīgi, ka tētis visu laiku, man izejot no mājas, saka “brauc uzmanīgi!”. pat tad, ja es braucu ar autobusu! lai gan tam tiešām var atrast pamatojumu, piemēram – šodien, tik ļoti biju aizrāvusies ar iešanu uz mājām, ka gandrīz ieskrēju pretimbraucošā riteņbraucējā.
un man atkal ir piemetušās kārtīgas smiekliņlēkmes, un es sāku justies nelāgi, traucējot nopietnajai auditorijai ar savu jautrību tik bieži.
vārds “lohs” idišā nenozīmē neko vairāk par neko. caurumu, tukšumu, bezdibeni.
mans referāts ir lohs.
laikam esmu šodien priekš sevis neizturami garlaicīga, jo miega aizdzīšanas paņēmieni (šokolāde, duša, moža mūzika – izmēģināju visu: sākot ar demon hunter un beidzot ar bobu mārliju) nespēj dot nekādu pozitīvu rezultātu. uz vakaru saēdos arī riekstus un riekstiņus, tā smadzenēm būšot enerģija.
aaaa. ja pēc šiem diviem, drīzumā nodotajiem referātiem (pazibsnam savus optimistiskos smaidiņus) neviens man neuzdāvinās biļeti uz nacionālā teātra izrādi (ieteicams lielo zāli, kuras daudzveidīgie barokālie un jūgendstila elementi spoži restaurācijā nopulēti) un neizvedīs caur mārtiņa baznīcas interjera dekoratīvismu – man sāpēs ne tikai naktī neaizvērtās actiņas, bet, tuzinvai, arī sirsniņa.
šonakt sapnī mani atveda uz sporta halli, lai es prezentētu savu vēstures referātu. ieņēmu vietu un izcilā dzirdamībā iesaucos - “man nepatīk skatīties sportu” (laikam uz laukuma uznāca sportisti). un tad VISI skaļi smējās, cilvēku bija daudz un jo vairāk es argumentēju savu viedokli, jo vairāk visi smējās. jautri!
tētis palūdza, vai es nevarētu sestdien kāzās “sagatavot kādu muzikālu priekšnesumu” (nospēlēt kaut ko uz ģitāras). zinu jau zinu, ka vectēvam noteikti būtu MILZU prieks un tas būtu ļoti mīlīgi, bet es saku viennozīmīgu nē. sergejs arī noteikti man neļautu (joks). problēma jau neslēpjas tajā, ka es nevarētu paspēt “atspēlēt” kompozīciju līdz perfektam, bet gan tajā, ka mani pirksti tik lielas un pussvešas publikas ielokā nomirtu. nē nē, izgāšanās neder. priekš tam jau ir domāta 2.klase (nesen oficiāli tiku tajā pārcelta :) )
6.tais harijs poters = ļoti interesants kinovakars. sākumā pilnīgs bezsakars, tad – šausmenes motīvi, bet uz beigām jau ir par ko pasmieties. paredzu, ka pēdējā filmā voldemorts satiks hariju aci pret aci un viņi beidzot salīgs mieru, kļūstot par nešķiramiem draugiem. jo galu galā viņi visi ir labi.
man uzdāvināja liliju, kas smaržo pēc kūpinātas desas. jūtu lielu sirdspaldies par mīļajiem apsveikumiem. nav jauki mācīt man nesvinēšanu! nesaprotu, kāpēc tā jādara. jauki ir mācīties svinēt kartu dienu. ēst kūkas un dejot! galvenais – atrast harmoniju. hallelujah ir skaistākā lieta, ko vien var šovakar vēlēties. kaut vai tūkstotoreizi.
PS sergej, es rīt kavēšu! :)
man pilnīgi nopietni vajadzētu mazāk bēdāties. galu galā, tas nav ražīgi! neviens nezin manas traumētās vietas un pārdzīvojumus tik ļoti, lai spētu nomierināt mani labāk par sevi pašu. (laikam.) jāatrod bezdomu izpriecas. manā pēdējālaika dzīvē katastrofāli trūkst stulbību (ieraudzīju līdz grīdai smieklīgu bildi, kur mēs ar annu ķēmojamies).
ak šausmas. es šodien runāju ar Jāni Streiču. ar Limuzīna Jāņu nakts krāsā režisoru! JĀNI STREIČU! jūtos pilnīgi stulbi – uzzināt to tikai tagad. piedevām – otrais cilvēks, ar kuru runāju, manuprāt, bija universitātes rektors, mūsu fakultātē tik slikti izslavētais M. Auziņš. tas vismaz mazliet noņem smagumu no sirds – tad jau skaidrs, kāpēc viņam (kā man šķiet) ne pārāk patiku. toties J. Streičs domā, ka es esmu gudra meitene un man ir interesanta seja. aaaj! :)
ja vien tikai varētu, ja vien varētu, es pilnīgi noteikti atgrieztos šodienas rīta intervijā un teiktu citas lietas, apžēliņ, esmu atstājusi tik daudz nepateiktu lietu!
ooh. cik pārsteidzošs var būt ātrums un degsme ar kādu vīrieši ieskrien mājās. un tas IR mazliet bēdīgi, ka nekad – dēļ sievas. tikai dēļ televizora. gaidīts seriāls vai gaidīta filma, tās dažreiz ir ļoti svarīgas lietas.
vai jūs vēl ticat svecīšu gaismai, rožlapiņām un pārsteiguma skūpstiem no stūra? garlaicīgs kino mīts, mīļās meitenes, tas nekad nav bijis un nebūs.
beidzot uzcepu arī pilnīgi neizdevušos kūku. pirmā izgāšanās. bet tas jau tikai tādēļ ka mazdrusciņ par ilgu cepta/mazdrusciņ jēla?. mēģinājums cept NE pēc receptes cieta fiasko un, vienvārdsakot, stulbi sanāca.
dotajā brīdī man vajadzētu raitā solī skriet uz autobusa pieturu, taču es pat nemēģinu izlemt, vai vilkt kleitu vai džinsus, jo vislabāk ir nodoties domai, ka nekur nevēlos doties. tā tie rūgumpodi dara. sēž un rūgst! protams, viss beigsies labi un garlaicīgi – ar nervozu desmit minūšu sataisīšanos un vainīgu kavēšanu.
nevajadzēja ļauties tik depresīvajām rīta noskaņām. pasniedzējs stāstīja spoku stāstu, kas izrādījās patiesība. tas sāp! lai gan uzskatu sevi par nosvērtu un inteliģentu – man ļoti gribās IESIST PĻAUKU TIK NECIENĪJAMAI SAEIMAI! hello-ou?
