vai arī viena liela kūka.
piedzērušies onkas dažreiz ļoti liek smieties. šodien viens tāds stāvēja ietves vidū un, ieraudzījis mani ejam ar ģitāras somu, iesaucās: “Bahs!” (protams arī pats pienācīgi pasmejoties par savu teikto “he he”). jāāā, un somā man īstenībā bija klavieres.
bet, ja tā godīgi, no visām spēlētajām kompozīcijām, tieši baha menuets man ir vismīļākais (un nebūt nav tā, ka tas man padodas vislabāk). bučas baham!
viena no lietām, kas mani ārprātīgi kaitina un pēc kuras man nepieciešams sevišķs nomierināšanās komplekss – ir neprasmīgs tulkojums latviešu valodā. ja vēl spēju sevi pierunāt nevērst uzmanību stilistiskām neveiklībām, tad priekš tāda darba kā “Eiropas vēsture” ir nepiedodami pārtaisīt 1870.gada franču-prūšu karu par francijas-vācijas karu! mīļā maira mora, domā ar galvu! 1870.gadā tāda vācija vispār nepastāvēja! nesaprotu, kā tādam – atvainojos par izteicienu, bet acīmredzot – dundukam vēsturē (mairai morai) var uzticēt iztulkot Deivisa “Eiropas vēsturi”.
lai negarlaikotos ar šodien jau triljons reižu izteiktu apsveikumu: laimīgus ziemassvētkus un priecīgu jauno gadu!
izrādās, ka koncerts, ko mana sirdsbalss ziemsvētku noskaņās bija vēlējusies, atradās dziļi, dziļi mežā. un tas šoreiz nav metaforisks vai hiperbolisks izteikums, jo mēs tiešām šovakar bijām aizbraukuši uz mežu un es tiešam pārdzīvoju baudāmāko ziemas vakaru. un lai aprakstītu to patiesību, kas mani sagaidīja klusajā ārpusrīgas mežā, man nepietiks vārdu un nepietiktu arī bilžu – ja vien tās būtu (1. manas bildes bez dienasgaismas nav īsti bildes 2. nikoniņš pa ceļam notekti būtu kādā veidā traumējies).
tur bija sniegs, tur bija koki, sniegs un koki, sniega koki, kokos sniegs, sniegs uz kokiem, koki uz sniega un man aizrautos elpa to stāstīt.
un vai jūs varat iedomāties vietu, kur liekas, ka dzīvo pats salavecis? kur sniegbaltīte satika septiņus rūķīšus? kur es gribētu kļūt par zaķīti un apmesties uz dzīvi? kur caur klusumu dzird sniega nolaišanos? kur ir visa sākums? kur glabājas visas pasaules miers? tur tas viss bija. un es nemeloju, vismaz ne sev. mani apbūra.
gribēju jau lūgt, lai jūs man nesakat, ka izskatos pēc jampampiņa, kad sēžu un vienkārši smaidu, bet smaidīšana mazliet pārgāja.
vai man būtu jāsak uztraukties par to, ka kļūstu vecmodīga? jau kopš vasaras neesmu nopirkusi nevienu jaunu džemperīti un staigāšana pa veikaliem man nozīmē garlaicīgi, kaitinoši un visādi citādi nepatīkami izšķiestu laiku.
un tagad labā ziņa: manī sāk mosties ziemassvētku rūķītis.
visi ir gatavi apēst viens otru, jo “instrumentu” dziesmiņa nu tiešām pielīp!
man sametās liela gribēšana ziemassvētku vai pirmsziemassvētku vakarā aiziet uz īstu svinamo koncertiņu. tādu, kura piemīlība izsistu viscaur manī mieru. visdrīzāk tam būtu jabūt orķestrim ar pilnīgi noteikti dominējošām vijolēm. un visapkārtplīvotu eglītes un svecīšu aura. protams, man jau ir izvirzīti kandidāti. kā piemēram – baznīcas koncerts vai pat balets “riekstkodis”. tomēr man ir aizdomas, ka šie kandidāti, tik nenoteikti būdami, izslīdēs no mana plāna. tas vēl noteikti jāapdomā.
pat rēķinoties ar kārtējo traumu, ko varētu radīt pēcsvētku apnikums, gribas TO noskaņu. izvilkšu ārā visus ziemassvētku hītu diskus, apkraušu istabu ar svētkus rosinošām lietām no griestiem līdz grīdai un caurām dienām cepšu piparkūkas, kas kopā ar karstvīnu iekļausies obligātajā svētku ēdienreizes grafikā. haha, laikam jau klasiska mietpilsoņa plāni.
bet šoreiz es tiešām gaidu tik vien kā mieriņu, kurš man (nezinu kāpēc) izskatās pēc baltas dūjas.
sniedziņ, sniedziņ, uzdejo vēl kādu deju! ziema beidzot apprecēja ziemassvētku feju.
celšanās 05:00 (piecos nulle nulle) ir viena no dīvainākajām lietām, ko var piedzīvot agros rītos. tā man atgādina vasaras izbraucienus, kas aizsākas ar taisīšanos rīta tumsā/uzskriešanu viesistabas krēslam un steidzīgu saules ausmas sagaidīšanu uz riteņa. tāpēc tādās dienās kā šodiena ir vieglāk sevi izmest no gultas, iestāstot laika izjūtai muļķības – piesolot izbraucienu un vasaru – lai gan mēs visi zinām, ka mana vienasdienasdarba vieta (un visas pārējās lietas) nav laika mašīna un nav izbrauciens.
nostrādājām ar martu čakli, tā ka kājas čīkst. darbojoties nonācām pie lieliskas aksiomas – jo smagāks (kilogramos vai pat tonnās) ēdiens, jo vairāk kaloriju. izvērsām plašas ēdienu diskusijas, bet “starpbrīdī” atradās laiks pajautrināties, noskatoties jaunās sezonas “how i met your mother” sēriju.
manas zolīdās drēbes tagad smaržo pēc kafijas biezumiem.
nu ko! mīļie, esmu gatava jums iepirkt ziemassvētku dāvanas!
“1986.gada 23.septembrī Preiļu rajonā, Pieniņu draudzes apkaimē, “Smelteros”, vakarā, kad jau sāka satumst, Latvijā pirmo reizi 20.gadsimtā notika Dievmātes parādīšanās” (A. Auziņš, Zaļais ceļš atpakaļ mājup: stāsts par dzīvi, radībām un Vides aizsardzības klubu, Rīga, 2007, 32.lp.)
man liekas, mans vides problemātikas referāts pretendē uz lieelu jautrību!
