tāda izskata aerobika, kādu es izvingroju pirmdien (un cerams arī tai sekojošās – rītdienas un parītdienas) apliecina divas pretrunības: aerobika nav tikai estētiska rakstura konstrukcija (un spēj uzdot pietiekošu slodzi muskuļiem, lai tie pagurumā sāktu žēloties, ka tūlīt nomirs) un aerobika ir meiteņu lieta – puišiem ir paredzēts uz to skatīties no malas (nešaubos, ka skatītāja acīs dīvainās ķermeņa pozas to vien dara, kā vedina noplūkt grēkābolu <—metafora).
šīs lietas šodien ir jāzina visai pasaulei:
1) mans tētis nākamgad svinēs 50 (piecdesmit, pieci desmitu!) gadu jubileju, kas ir par aptuveni desmit gadiem vairāk nekā manas apziņas priekšstats un apmulsina visus manus pieņēmumus par laiku un tā skaitīšanu
2) atcerieties uz mūžu mūžiem un neesiet idioti jebšu izlasiet beidzot ceļu satiksmes noteikumus – BALTAIS SPIEĶIS ir redzes invalīdu glābiņš, kas dod tiesības šķērsot ceļu vai ielu JEBKURĀ VIETĀ, līdz ar to, šofera pienākums ir APSTĀTIES un baltā spieķa īpašnieku palaist!
3) saplīsa manas bērnības kalns (vardarbīgi tika izurbts)! manos vārdos viņu sauca par velna kalnu, jo tas cauru gadu kūpēja kā velna ellīte (siltuma trubu dēļ), bet nu – tas bēdīgi nokāris savu galvu, jo velns ir izracis eju no pazemes un atstājis kalna vietā tikai lielu caurumu
kad neesmu ļoti nogurusi, varu atzīt – man patīk arhīvs. nezinu gan, vai saistība jāmeklē jausmā par iespējams dzimstošu vēsturnieci (priekš kaut kā tāda man nepietiek pedantisma un trūkst uzcītības. lai gan vienmēr drīkst vainot neīsto izpētes tēmu: par maz iekvēlina!). taču protams – arhīvs ir vēstures praktiskā puse un kuram gan teorija patīk labāk par praksi?! pagātne tiešā tvērienā, sataustāma, izlasāma, pārrakstāma, un jo vairāk par to domā, jo trauksmaināk tas jūtams. es godīgi atmetu pārspīlējumus – pieskarties piecdesmitgadīgam papīram un piecdesmitgadus atpakaļ dzīvojušam rokrakstam nav nekas īpašāks par vectēva saglabāto padomju bloknota šķirstīšanu vai pieskārienu omei. satraukums slēpjas uzdrukā “секретно” un tajā domā, ka iesaistīto personību un dokumentu nozīmība varētu šaut pat pār manas iztēles robežām.
dažreiz nudien liekas, ka varu stāvēt tam visam pāri. aiz katra stūra uzmācīgas simulācijas, jauni pavērsieni cīņā par pasaules kundzību, nebeidzamu kapitālisma problēmu risinājumi, graujoši ekoloģiski jaunumi un tā līdz bezgalībai. depresīvas vīzijas ir visa noslēgums. tas nevienu nepārsteidz un nevienu nebiedē. svarīgākais ir kaislīga nodošanās tagadnei, vai ne?! bet redzi, dažreiz es to nevaru paciest un tad man sāk likties, ka esmu vienīgā un izredzētā, kas to visu spēj atmaskot, atšķirt, jā tieši tik vienkārši – noraut maskas un skaidri izgaismot ļaunā seju. kopš laikiem, kad tādas lietas kā labais un ļaunais ir pilnībā saplūduši nedalāmā vienībā, tas būtu revolucionāri. un ko es sagaidu? ka mūsu postmodernā laikmeta gars šķīdīs sīkos lauskas gabaliņos, pienāks špenglera rietumu gals un dzims jauna, ar veco bezsaistībā attīstījusies pasaule? viss vienmēr beidzas labi. vai es jums mācu pārcilvēku? (cerams, Nīče nebūtu dusmīgs, ka atļāvos viņu citēt). vai arī tikai vienkāršas dusmas par lietām, kuras gribētos redzēt citādākas, dusmas no nevarības, jo es piederu laikam, bet laiks nepieder man.
nav šaubu – man uz šo vakaru drīz jau sāks sāpēt vēders, jo neparedzēti iegūtās iesnas ir traki palojošas un par vienu no labākajiem iesnu remdētājiem joprojām darbojas ēšana. atklāju skapī gumijas končīšu kastīti, bet uz galda – arī pus pilnu ledenīšu paciņu. galīgi nav svarīgi, ka vienas ir mazliet par cietu (raupjāk izsakoties – pat sažuvušas), bet otras mazdrusciņ neiekļaujas derīguma termiņā – galvenais, novērst iesnu uzmanību. uz vecumdienām sacerēšu kādu balādi, par to, cik skumji iesnām, ka tās neviens nemīl.
un tagad nopietnas lietas. pie manis beidzot savas mājas atrada ilgi krātais šicū! lai nesauktu viņu tik dīvainā šķirnes vārdā un izceltu viņa neatvairāmo mīlību, nolēmu viņam dot kādu vārdu, kas būtu lielisks, bet nekas nenāca prāta un tā viņš kļuva – par misteru ferdinandu. ferdis jeb fredis.
tātad, beidzot es
mu gatava priekā vēstīt, ka ir pagājušas jau trīs kārtīgas atkopšanās un izkopšanās dienas, kopš gaidītajiem noslēguma svētkiem jeb pēdējā šī sezonas eksāmena un ka ballīte bija forša un arī neforša. pirmo svinību iezīmēja manis ceptās vēja kūkas, kuru tapšanas brīdī nejauši aizdegās galda slaukāmā lupatiņa; kaķis – pirmais sašļukušā krēma iznākuma provētājs – kļuva aizdomīgi mierīgs un vecais straumes mikseris ar savu dūcošo motoriņu skaistiem šļakstiem uzjundīja manas mīļās bērnības atmiņas kopā ar visām virtuves austrumu pusē esošām lietām. gala rezultāts – ātri apēsts.
otrais svinību uznāciens sākās daudzsološāk – meiteņu vakars un meiteņu jautrība. bet beidzās ar bezjēdzīgu strīdu hesburgerā pussešos no rīta, kur man nācās vienam ļoti uz nerviem krītošam jampampiņam (piedošanu) pierādīt, cik ļoti maldīgs ir viņa priekšstats par pirmā pasaules kara cēloņiem (AKDIEVS, vai nu viņš dzīvo pilnīgā pagātnē, izolācijā vai aprobežotās tālēs vai nu nespēj pienācīgi domāt, jo viņš ir nesalaužami pārliecināts, ka pie pirmā pasaules kara ir vainīga vācija, vācija un tikai šī sliktā vācija). spilgts traģiskomisms.
tagadiņ ieturu siltas un nešaubīgi prieku nesošas procedūras (piemēram, šokolāde) un jebkādiem iegribamiem ziemas priekiem atsaucos ar tīru bezpārmetumu sirdi.
ļoti saspringti laiki. aizvakar saplīsa manas mīļās džinsu zilās zeķubikses un manai naivajai iedomai, ka krāsainās zeķubikses ir ilgdzīvotājas (jo vairāk mīlētas), pienāca beigas. atnāca “kultūras teorijas” kursa filosofiskie teksti. kā halucinācijas – sākumā šķiet pilnīgi nesaprotami, pēc tam acīmredzami vienkārši un tad atkal “netverami”. no plaukta sāka pazust našķīši un kārumiņi, piedevām ātrāk par manu apmierināšanos ar saldumiem. tam visam pa vidu dators “pēkšņi” ieslēdza dažas how i met your mother sērijas un nejauši aizveda mani prom no kultūrasteorijas. jā, tā arī neesmu iemācījusies tikt galā ar pārmērīgo bezrūpību par visiem pārējiem eksāmeniem, kas seko aiz pirmā (centīgi gatavotā un šķietami labi nokārtotā).
ir tās lielās lietas, kas liek par sevi domāt mūžīgi – no cilvēka uz cilvēka bērnu, no n. kopernika uz dullo dauku, no bērnības uz sirmu galvu – un nekad sevi līdz galam neatklāj. man liekas ir godīgi jāatzīst, ka mēs visi joprojām mazlietiņ turam domu, ka Zeme ir plakana.
viss sākās ar to, ka es, novirzoties no pirmseksāmenu laika ritma, ieklīdu internetā un nejauši ieraudzīju Zemes uzņēmumu no kosmosa. tas mani tik neatgriezeniski izsita no sliedēm, ka uzmeklēju vēl pārīti simtu Zemes bilžu, kas vēl neatgriezeniskāk izsita mani no sliedēm. dīvaini, dīvaini, dīvaini. ak dieniņās, nu vai gan es Zemi nebiju redzējusi? bet kad paskatās uz Viņu kā uz Zemi, kā uz šām debesīm, kas aiz loga stāv, kā uz jūru, kuras ūdens vasarā izplunčāts, kā uz šo manu māju mājām, reibst galva. tātad tiešām viņa ir caurtaustāma, nevis cieta kā plauktā noputējušais globuss?! un tiešām mēs esam tik mazi, un tiešām zvaigznes nemaz nav tik tuvu, ka gandrīz noceļamas? un ārpus mums, ārpus apaļās lodītes Zemes ir tikai Visuma nakts? tālāk nemaz nevar turpināt, citādāk noģībšu.
piedzērušies onkas dažreiz ļoti liek smieties. šodien viens tāds stāvēja ietves vidū un, ieraudzījis mani ejam ar ģitāras somu, iesaucās: “Bahs!” (protams arī pats pienācīgi pasmejoties par savu teikto “he he”). jāāā, un somā man īstenībā bija klavieres.
bet, ja tā godīgi, no visām spēlētajām kompozīcijām, tieši baha menuets man ir vismīļākais (un nebūt nav tā, ka tas man padodas vislabāk). bučas baham!
viena no lietām, kas mani ārprātīgi kaitina un pēc kuras man nepieciešams sevišķs nomierināšanās komplekss – ir neprasmīgs tulkojums latviešu valodā. ja vēl spēju sevi pierunāt nevērst uzmanību stilistiskām neveiklībām, tad priekš tāda darba kā “Eiropas vēsture” ir nepiedodami pārtaisīt 1870.gada franču-prūšu karu par francijas-vācijas karu! mīļā maira mora, domā ar galvu! 1870.gadā tāda vācija vispār nepastāvēja! nesaprotu, kā tādam – atvainojos par izteicienu, bet acīmredzot – dundukam vēsturē (mairai morai) var ļaut tulkot Deivisa “Eiropas vēsturi”.
PAPILDINĀJUMS: lai novērstu aizdomas par manu sīkumainību, piepildīšu, ka, kārtīgāk iepazīstoties ar augšāminētās grāmatas latvisko saturu, jākonstatē, ka tulkojuma neprecizitātes ar katru lappusi kļūst arvien nomācošākas, dažbrīd vispār aizvedot prom no autora patiesās domas.
