no mūzikas gara

grieķu traģēdija manī šovakar nedzims (nīče sapratīs).

pasniedzējs ieteica atcerēties vārdu: filips hiršhorns (viens no talantīgākajiem vijolniekiem). taču es tiešām nesaprotu, kāpēc noklausīties kaut vienu viņa uzstāšanos līdz beigām man liekas gandrīz vai izaicinājums  - piespiedu sevi to izdarīt, lai nebūtu jādomā, ka esmu kautkāds absolūts tumsonis muzikā (ha ha, likšu klausīties sev tikmēr, kamēr nesajutīšu no viņa mūzikas baudu). un tā es uzvedināju sevi uz domas – kāpēc orķestros nav ģitāras (ja būtu – es noteikti šo izpildījumu iemīlētu jau ar pirmo piegājienu), kas tātad ļauj iegūt šādu slēdzienu: es nesaprotu vijoli, taču es saprotu ģitāru (piemēram, tarregas  kompozīciju vienkārši nespēju pēkšņi kaut kur pa vidu izslēgt). lai gan varbūt – pēc referāta (par ādolfu mecu) uzrakstīšanas kaut kas mainīsies.

ilgojos

ja sapņi ir tik vien kā fizika – cilvēka apziņas un zemapziņas izklaidēšanās -, tad priekš tā, lai satiktu tajos aizgājušos, jāpieņem, ka mirušajiem ir kāds transcedentāla gara apveids, ar kuru iespējams līdzīgi gaismas staru izplatībai iespraukties mūsu miegainajās galvās un apsveicināties; pretējā gadījumā, tās ir tikai mūsu domas un atmiņas par cilvēku, kas parādās sapnī, nekas vairāk. gana sarūgtinoši, vai ne? nav taču nemaz iespējams, skaidrā prātā esot, tam noticēt – ka viss, kas no mīļā cilvēka palicis, ir vien kaut kāda gaisā virmojoša neskaidrība.

kā jūties?

iespējams, ka vēlme kādam izklāstīt savu sūro sajūtu konglomerāciju ir neizbēgama rudens parādība. gribas gausties. miegs, dunoša galva, rītdienas referāts vēl peldošās tālēs, un tik trausla robežu šķirtne starp apzinīgu apņemšanos un pagrīdē iespiestu nomāktību. kāpēc tas nav viegli? ja es izturēšu šo nedēļu, tad es izturēšu arī nākamo, un ja es izturēšu nākamo, es varēšu godīgi lepoties ar savu jaudu (es taču lepošos, vai ne?) un ļauties kādu prieku un prieciņu meklējumiem, ar ko sevi paslavēt.

tikai vienreiz

vienreiz es nobesīšos, vienkārši paņemšu un aizbraukšu – nu cik var nīkuļot! atkal un atkal mēģināt pierast un samierināties ar “atklāti gavilējošo cūku” (Raiņa vārdi) – un priekš kam? dzīvot normālā sabiedrībā, dzīvot, nevis eksistēt – velns, varbūt kādreiz jāizmēģina!

piektdiena ir klāt!

ak, biju jau piemirsusi, kas ir manas trakās smieklu lēkmes. uzzīmēts lauva, kas izskatās pēc elektrizēta sponge-boba vai lektors, kurš runā tik ļoti pats ar sevi (vismaz rada tādu priekšstatu), ka ilgi nemana uzdoto jautājumu – kas var būt smieklīgāks? tikai visā auditorijā dzirdama  piebiedrošanās mr.lektora smiekliņiem brīdī, kad atkal tiek izšauts kāds vienīgi viņam pašam saprotams joks.

izstāde

vakar pēc “izstādītā” padomju ikdienas dizaina aplūkošanas, gribējās piespiest sevi atbildēt uz jautājumu, ko tad es domāju par šo izstādi. taču ne pie kādas būtiskas apceres nenonācu. atzinu, ka šī tēma (padomju ikdiena) un laikaposms kā tāds, man liekas interesants (gandrīz ne reizi nenovērsos no gides stāstītā – kas patiešām notiek reti), acīmredzot jo telpa  un laiks ir pietiekoši saprotams un pazīstams, lai domās to varētu viegli rekonstruēt.

tomēr – iet uz izstādi, lai apskatītu savu vecvecāku lietas? ērmoti. pie tam – zinot, ka dzīvoklī tas viss vēl ir redzams īstenībā (vienmēr pārmetu muzejiem priekšmetu izraušanu no īstās vides). un tā kursabiedru arvien biežāk atkārtotais “tāds man mājās ir” sāka uz ekspozīcijas beigām kaitināt. lūk! atmiņas, nostaļģija un smeldze par kādreizējo jaunību/bērnību (ko nu kuram) - to gribēja izstāde no sava apmeklētāja. bet veidot izstādi, lai akcentētu padomju mantojumu kā nenovērtētu? skaļi teikts. manuprāt, tas gluži pretēji vēl ir tik dzīvs, ka liekas savādi par to runāt – vēsture taču ir kaut kas pagājušais.

tagad

patiesība, zinātne – kas gan tas viss ir šajā šaurajā, sagumušā rudens ieskautajā istabā? pretīgi. es dzirdu kokus, kas drebinās vēja brāzmā, es saprotu savas skumjas. tāda niecība pasaules lielajā ratā! vai man vispār pienākas meklēt spriedumus par dzīvi?

par svētkiem

izlaižot visu slikto uz pasaules un domājot tikai par to, ka diena var būt jauka, jo man ir skaists vārds, aicinu uz brīdi iepeldēt manā puķusmaržas dūmonī un uzdziedāt kopā ar mani “back to basics” (dziesmiņa veltīta sukkota svētkiem - kas kā reiz sakrita ar manējiem).

būt

gaudojošas dziesmas un referāts. koncentrēties nav viegli, kad sirds smilkst kā klaidoņu suns. es domāju, ka skumjas ir viena no izplatītākajām kaitēm pasaulē. atrodi kaut vienu lietu, kas nav skumja! ziedu smarža istabā – tajā tvīkst neizskaidrojamas ilgas, – lai arī kur tās radušās (kādreizējā puķu pārdevējas sapnī vai atmiņās par svētku noskaņu?), tas ir kaut kas brīnišķs, taču allaž mazlietiņ smeldz; ziedi apsveicot, ziedi aizejot, ziedi novīst. galu galā, jā, viss ir vienkārši, ir pasaulē prieks un ir skumjas, ko tur daudz.

fonam: goldmund – in a notebook 

saules stariņš

un tā atnāca mans divdesmitpirmais. un pasaules piectūkstošseptiņsimtseptiņdesmitotrais. es nedejoju tik labi kā gribētos, taču – ja man to patīk darīt (un galu galā es ļoti cenšos) – kāpēc gan ne? man ir ritma izjūta, man ir laiks, iemācīties var visu – esmu droša. un tas ir brīnišķīgi!

vakara dziesma: ellie goulding – your song